Pūce un Kaķēns

I

Pūce un Kaķēns devās jūrā,
Skaistā zirņu zaļā laivā,
Viņi paņēma mazliet medus, un kaudzēm naudas,
Ietina to visu piecu Mārciņu banknotē,
Pūce paskatījās zvaigznēs augšup,
Un dziedāja spēlējot līdzi ģitārai,
“Ak mīļo kaķēn!Kaķēn mīlotais!
Kāds gan skaists kaķēns tu esi,
Tu esi,
Tu esi!
Kāds gan skaists kaķēns tu esi!”

II

Kaķēns atbildēja Pūcei, “Ak tu elegantais putniņ!
Cik burvīgi tu dziedi!
Ak, laiks ir precēties! Par ilgu esam malušies!
Bet kas tad būs mūsu laulību gredzens?”
Viņi devās jūrā, veselu gadu un vienu dienu,
Uz zemi kur Bongu kokiem vieta.
Un tur iekšā mežā baismīgs kuilis stāvēja,
Ar kādu gredzenu uz deguna,
Uz deguna,
Uz deguna.
Ar kādu gredzenu uz deguna.

III

“Dārgo, kuili, vai esi gatavs gredzenu par vienu
Šiliņu atdot?” “Jā!” skanēja atbilde.
Tā nu viņi to aizveda, un jau nākamajā dienā apprecējās,
Pie Tītara kalna galā.
Viņi paēda pīradziņu, un eidonijas šķēlītes,
Viņi ēda ar runsiblo karoti,
Sadevušies rokās, smilšu galā,
Viņi dejoja Mēness gaismas apspīdēti,
Mēness gaismas apspīdēti,
Mēness gaismas apspīdēti,
Viņi dejoja Mēness gaismas apspīdēti.